Reaktīvā depresija

Reaktīvā depresija ir viena no reaktīvās psihozes klīniskajām izpausmēm. Tas attīstās, pamatojoties uz akūtu stresu, kas saistīts ar spēcīgiem emocionāliem satricinājumiem, kas ir negatīvi, piemēram, mīlēto personu izstāšanās no dzīvības, krīzes situācijas finanšu un profesionālajā jomā, dabas katastrofas utt.

Reaktīvās depresijas galvenā iezīme ir tā, ka cilvēks ir pilnīgi fiksēts uz notikušo, viņš atkal un atkal ritina šo notikumu galā, nespējot koncentrēties uz kaut ko citu. Viss, kas noticis, kļūst viņam apsēstības priekšmets. Pacients piedzīvo pastāvīgu depresiju, bieži vien slēdz sevī, raudo, atsakās ēst un nespēj mierīgi. Sapņā viņš redz visus tādus pašus apstākļus, kas viņam izraisīja stresu, un viņš attīsta bailes no murgiem, tāpēc viņš mēģina pilnībā atmest miegu, kas savukārt var izraisīt nopietnus nervu sistēmas darbības traucējumus un halucinācijas.

Reaktīvās depresijas simptomi

Bieži reaģējoša depresija, kuras simptomi var parādīties kādu laiku pēc traģēdijas, noved pie tā, ka cilvēks būvē visu, kas noticis kādā konkrētā kultā, pārveidojot atmiņas par to turpmākās eksistences nozīmē un saistot ar šiem notikumiem visu viņa turpmāko uzvedību, no apģērba izvēles un beidzot ar ikdienas rutīnas.

Var rasties arī tas, ka vispirms nabadzīgais dzīvo, it kā autopilots, tad it īpaši akūti gadījumi, viņa prātā, var būt realitātes aizstāšana. Piemēram, viņš var apgalvot, ka viņa mirušais mīlētais cilvēks nemirdzis vispār, bet atstājis īsu laiku un reaģēs ļoti vardarbīgi, ja viņš mēģinās viņu pārliecināt. Attīsta tā saukto psihozes depresiju, kuras saknes dažreiz tiek slēptas cilvēka ģenētiskajā predispozīcijā pret šizofrēniju . Patiesībā gan reaktīvā, gan psihogeātiskā depresija ir divas tās pašas koku zonas un to pamatā ir tādi paši predisponējoši faktori.

Reaktīvās depresijas diagnosticēšanas gadījumā pacienti jālieto vienīgi medicīniski, lietojot antipsihotiskos līdzekļus, un stingri uzraugot ārstējošo ārstu.